Cietais disks

Ievads

Cietais disks (Hard Disk Drive, "HDD") tautā arī dēvēts par "Vinčesteru", ir magnētiska datu glabāšana ierīce, uz kuras pamatā glabājas visas programmas, faili, jeb dati.

Pirmie cietie diski, nāca klajā 1956. gadā, kad kompānija "IBM" izgudroja, patentēja un masveidā sāka ražot pirmos komerciālos superdatorus – 305 RAMAC, kuru komplektācijā ietilpa magnētisko datu glabāšanas ierīces "HDD". Šajos superdatoros izmantoto cieto disku ietilpība bija tikai 5MB(megabaiti).

Datortehnikai paredzētos cietos diskus pieskaita pie fiksēto disku kategorijas, jo tos, atšķirībā no novecojušās un izsmeltās tehnoloģijas disketēm vai ārējām atmiņas ierīcēm, nav paredzēts regulāri izņemt vai pievienot sistēmblokam. Šī būtiskā sistēmbloka komponente nodrošina ilgstošu, apjomīgu, pastāvīgu un drošu informācijas glabāšanu, atšķirībā no operatīvās atmiņas "RAM", kurai datora izslēgšanas vai restartēšanas gadījumā, visa tajā esošā ierakstītā informācija tiek dzēsta.

Cietais disks ir viena no datora komponentēm, kas ietver sevī gan mehāniskās, gan elektroniskās sastāvdaļas. No ārpuses cietais disks izskatās kā vienkārša, noslēgta nerūsējoša metāla kastīte, kurai priekšpusē ir izvietoti dažādi porti, jeb konektori. Noņemot diska vāku, paveras pilnīgi cita aina. Diska iekšpusē atrodas stratēģiski novietotas mehāniskās, jeb aktīvās sastāvdaļas. Cietā diska ass (Spindle), kuras iekšpusē ir iebūvēts motors, kurš nodrošina ap assi apkārt nostiprināto, perfekti nobalansēto ar magnētisku pārklājumu pārklāto alumīnija vai stikla plašu (Platter) rotācijas kustību. Nolasīšanas un ierakstīšanas galviņas (Head), kuras ir nostiprinātas garas sviras (Actuator Arm) galā, kas spēj grozīties ap assi (Actuator Axis), tādejādi, nodrošinot iespēju sasniegt jebkuru diska virsmas punktu, ar nosacījumu, ka disks atrodas rotācijas kustībā, jeb griežas.

Pašu galviņu sviras (Actuator Arm) kustināšanu, nodrošina elektromagnētiskā spole (Spindle) un divi magnēti. Kad caur spoles iekšpusē esošajiem iekonstruētajiem tinumiem tiek padota strāva, magnēti automātiski reaģē uz magnētiskā spēka palielināšanos vai samazināšanos, tā rezultātā veicinot galviņu kustību. Pie kam, pašas galviņas atrodas vien dažu milimetra simtdaļu attālumā no magnētiskajām platēm.

Lai parūpētos par to, ka diska iekšienē nenonāktu tur nepiederošas mikrodaļiņas, diski ir hermetizēti. Hermetizāciju nodrošina diska korpuss, kurš ne tikai aizsargā diska iekšējās mehāniskās un elektroniskās sastāvdaļas no ārējās vides ietekmes un apstākļiem, bet arī nodrošina optimālu darbības temperatūru, novadot siltumu, kā pasīvais dzesētājs.

Diska iekšpusē atrodas stratēģiski novietotas arī elektroniskās, jeb pasīvās sastāvdaļas. Visas pasīvās sastāvdaļas ir nopozicionētas uz "PCB" (Printed Circuit Board) iespiedshēmas plates, uz kuras ir izvietoti ne tikai no ārpuses redzamie porti un konektori, bet arī elektroniskās kontroles mikroshēmas, jeb kontrolieri (Controller), kuri ir atbildīgi par sistematizētu un kontrolētu diska darbību. Kontrolierus datu glabāšanas iekārtās izmanto, lai informācijas nesējā ierakstītu vai nolasītu informāciju. Kontrolieri šajā gadījumā ir atbildīgi par:

• motora darbību un tā apgriezienu kontrolēšanu;
• vadītu un strukturizētu datu plūsmu;
• kontrolētu lasīšanas un rakstīšanas operāciju izpildi, jeb galviņu kontroli;
• sinhronizētu datu glabāšanas iekārtu, jeb magnētisko plašu darbību.

Uz "PCB" iespiedshēmas plates, tālākajā stūrī atrodas motora/dzinēja konektors, kurš savieno diska pasīvo sastāvdaļu kopu ar aktīvo sastāvdaļu kopu. Caur šo konektoru tiek padota strāva motoram, kurš, saņemot strāvas impulsu, sāk rotēt un nodarbināt iepriekš darbā aprakstītās aktīvās, jeb mehāniskās sastāvdaļas.

Paši dati tiek ierakstīti magnētisko plašu koncentriskajos, apaļajos celiņos. Tā, kā darbības laikā plašu rotācijas ātrums ir konstants, tad nolasīšanas un ierakstīšanas ātrumi ārējos celiņos ir lielāki, kā iekšējos celiņos. Celiņi diska ārpusē ir garāki un tajos var ierakstīt vairāk informācijas, kā celiņos diska iekšpusē. Visu magnētisko plašu virsmu celiņus, kurus var nolasīt, dēvē par cilindriem, jo to celiņu kopa veido cilindrisku virsmas formu. Katru celiņu iedala sektoros, kur garākajos – ārējos celiņos to ir vairāk nekā īsākajos – iekšējos. Jāpiebilst, ka mazākā cietā diska adresācijas vienība ir sektors. Ierakstot vai nolasot informāciju, jeb datus, tiek ierakstīts vai nolasīts viss sektors.

Kopš 20. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, cieto disku sektoru ietilpība sastādīja 512B(baitus). Tehnoloģijām strauji attīstoties un vajadzībām pieaugot, arī cieto disku sektoru kapacitāte un kopējais diska ietilpības apjoms vairs nebija pietiekams un aktuāls mūsdienām. Bija nepieciešamas pārmaiņas un jaunu tehnoloģisku risinājumu ieviešana tehnoloģiskajos procesos. Jau 21. gadsimta sākumā cieto disku ražotāji identificēja gan šīs, gan daudzas citas problēmas, kurām bija nepieciešams rast risinājumu.

Risnājums radās 2010. gadā, kad starptautiskā diskdziņu piederumu un materiālu asociācija (The International Disk Drive Equipmentand Materials Association, "IDEMA") radīja, nostiprināja un ieviesa jaunu, advencētā formāta standartu datu glabāšanas ierīcēm. Tika radīts jauns un revolucionārs diska sektoru ietilpības apjoms, kura ietilpība sastādīja 4096B (baitus). Šo uzlaboto standartu dēvē par 4K sektoru tehnoloģijas formātu. Atšķirībā no iepriekšējās paaudzes 512B tehnoloģijas, 4K tehnoloģijas sektors ir astoņas reizes lielāks.

Lielāki sektori ļauj integrēt spēcīgākus kļūdu labošanas un korekcijas algoritmus. Šis formāts, pateicoties lielākiem sektoriem, daudz efektīvāk izmanto un sadala datu virsmas laukumu, kā arī palielina tā kopējo ietilpību, pateicoties lielākam datu uzglabāšanas blīvumam. Šo būtisko un nozīmīgo uzlabojumu dēļ, jau kopš 2011. gada janvāra visas vadošās, cieto disku ražotājkompānijas ieviesa un pielietoja šo jauno datu strukturizēšanas tehnisko/tehnoloģisko risinājumu savos, turpmākražotajos cietajos diskos.

Šobrīd patērētājiem pieejamo cieto disku klāsts, jeb sortiments ir milzīgs. Lai neapmaldītos starp simtiem piedāvajumu un labāk orientētos starp tiem, darba autors nolēma aprakstīt būtiskākos tehniskos raksturlielumus, jeb parametrus, kuriem jāpievērš pastiprināta nozīme, jeb uzmanība.

Primārais noteikti būtu noskaidrot, kādas savienojamības saskarnes (interfeisa) un izmēra, jeb formfaktora cietais disks ir nepieciešams. Lai gan šobrīd nopērkami ir tikai dažādu paaudžu "SATA" (Serial Advanced Technology Attachment) atpazīstams arī kā (Serial"ATA") interfeisa cietie diski, vēl pavisam nesen pārdošanā bija pieejami arī "IDE" (Integrated Drive Electronics), atpazīstami arī kā "ATA" vai (Parallel"ATA") saskarnes/interfeisa cietie diski. Galvenā atšķirība starp šiem cieto disku savienojamības interfeisa veidiem ir to pieslēgvieta.

"SATA" tehnoloģijas savienojamības interfeiss ir daudz tehnoloģiski modernāks un attīstītāks datu pārraides veids. Raugoties arī uz tehniskajiem parametriem un rādītājiem,"SATA" pārspēj "IDE" no visiem aspektiem, tajā skaitā arī būtiskākajā – datu pārraides, jeb caurlaidības ātrumā.

Datu pārraides ātrums norāda – cik baitus sekundē cietais disks spēj pārraidīt. "IDE" diskiem datu pārraides ātrums ir līdz 100MBps, "SATA I" (1,5Gb/s) līdz 150MBps, "SATA II" (3,0Gb/s) līdz 300MBps un "SATA III" (6,0Gb/s) cietajiem diskiem tas var sasniegt līdz pat 600 megabaitiem sekundes laikā (600MBps). Atšķirība starp "SATA I", "SATA II" un "SATA III" tipa savienojamības interfeisu ir tikai datu pārraides ātrumā. Konektoru skaits, forma un izmēri ir identiski. "SATA III" tāpāt kā "SATA II" nodrošina atpakaļ saderību ar iepriekšējās paaudzes, jeb ģenerācijas "SATA" portiem. Respektīvi, vienmēr pastāvēs iespēja, pieslēgt un savienot pēdējās paaudzes tehnoloģijas "SATA III" cieto disku, pie vecākas tehnoloģijas tipa un paaudzes mātesplates, kurai ir tikai "SATA I" vai "SATA II" pieslēgvietas. Taču jāņem vērā, ka cietā diska darbības ātrums būs ierobežots, kur limitējošais faktors, jeb ierobežotājs, būs pats savienojums, jeb pieslēgvieta.

Mūsdienās, lielākoties gadījumu, stacionārajos datoros izmanto 3,5 collu mehāniskos cietos diskus ar izmēru 147x101.6x25.4mm(garums x platums x augstums). Ļoti retos, alternatīvos gadījumos tiek izmantoti mehāniskie 2,5 collu diski ar izmēru 100x69.85x9.5mm(garums x platums x augstums). Visu formfaktoru cieto disku augstums var variēt pat vairāku desmitu milimetru robežās atkarībā no diska ietilpības apjoma un ražotāja.

Galvenokārt 3,5 collu cietie diski stacionārajos datoros tiek plašāk pielietoti dēļ to ietilpības kapacitātes, veiktspējas ātruma, kā arī ne tik strikti noteiktiem maksimālajiem gabarītiem/izmēriem. Turpretim 2,5 collu diski tiek plašāk izmantoti galvenokārt portatīvajos datoros, kur dēļ limitētajiem/ierobežotajiem vietas apjomiem, lielākiem diskiem fiziski nav vietas. Šie diski ir ne tikai mazāki izmēros, bet arī vieglāki un energoefektīvāki, jo to darbībai ir nepieciešams mazāks strāvas spriegums.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados populāri bija arī 5,25 collu cietie diski, kuru izmēri bija krietni lielāki. Mūsdienās tādus vairs neražo, jo kopš 1990. gada, kad cieto disku ražotājkompānija (Wester Digital-"WD") iepazīstināja pasauli ar pirmajiem 3,5 collu "IDE" savienojumu tipa cietajiem diskiem, 5,25 collucietie diski izgāja no aprites. Tie ātrdarbībā un veiktspējā nespēja konkurēt ar 3,5 collu cietajiem diskiem.

Jāņem vērā, ka iegādājoties nepiemērota izmēra cieto disku, pastāv iespēja, ka to fiziski nevarēs novietot tam paredzētajā pozīcijā bez papildus adapteru izmantošanas. Kā rezultātā cieto disku, protams, varēs pieslēgt sistēmblokam, bet tas paliks karājoties vados, atrodoties nenofiksētā pozīcijā. Līdz ar to, cietais disks darbības laikā pamatīgi vibrēs. Vibrāciju rezultātā var rasties, ne tikai nepatīkamas skaņas, bet arī var tikt radīts, diskā iekšā esošo magnētisko atmiņas plašu disbalans, kas var novest pat pie diska iziešanas no ierindas (atteices).

Tad, kad nepieciešamais formfaktors un savienojamības interfeiss ir noskaidros, jāsāk domāt par nepieciešamo cietā diska ietilpības apjomu. Cietā diska ietilpība, raksturo cik daudz informācijas diskā var ierakstīt. Pašu ietilpību šodien pamatā mēra un norāda gigabaitos (GB) vai terabaitos (TB). Šobrīd patērētajiem tiek piedāvāti 3,5 collu cietie diski ar ietilpību no 500GB līdz 10TB un 2,5 collu cietie diski ar ietilpību no 250GB līdz 5TB.

Lai palielinātu diska ietilpību, tiek palielināts diskā iekonstruēto magnētisko plašu skaits, kur turklāt, katrai no platēm ir divas virsmas. Tas ir iemesls tam, kāpēc cieto disku augstums nav noteikts, bet variē, atkarībā no diska ietilpības apjoma, jeb izmantoto magnētisko plašu skaita un to ražotāja.

Pašu diska veiktspēju un ātrdarbību raksturo trīs mainīgie tehniski raksturlielumi, jeb parametri, no kuriem, viens pat var nebūt norādīts tehniskajā specifikācijā:

• cietā diska griešanās ātrums;
• cietā diska kešatmiņas, jeb ātrgaitas bufera apjoms;
• vidējais meklēšanas laiks (Avarage Seek Time).

Raugoties uz šiem parametriem, var tikt rasts priekšstats par potenciālo diska ātrdarbību un veiktspēju, tāpēc šiem parametrem ir jāpievērš ļoti būtiska nozīme.

Galvenais no mainīgajiem parametriem ir cietā diska griešanās ātrums. Diska griešanās ātrumu izsaka, jeb mēra apgriezienos minūtē un apzīmē ar - RPM (Rotations Per Minute) (magnētisko plašu pilno veicamo rotācijas skaits minūtes laikā). Jo lielāks ir šis skaitlis, jo ātrāk griežas magnētiskās plates, līdz ar to diksa ātrdarbība un veiktspēja pieaug. Protams, ātrdarbībai ir arī savi mīnusi. Jo ātrāk griezīsies cietajā diskā novietotās magnētiskās atmiņas plates, jo skaļāka būs tā operacionālā darbība, augstāka būs tā darbības temperatūra un jo lielāks būs tā elektroenerģijas patēriņš.

Tieši nepietiekamas ātrdarbības dēļ 5,25 collu diski izgāja no aprites un tika aizvietoti ar 3,5 collu diskiem. 5,25 collu diskus nebija iespējams izgatavot pietiekami ātrus, dēļ lielajiem, magnētisko plašu izmēriem. Bija nepieciešams perfekts balanss, lai tās spētu rotēt lielos ātrumos. Taču centrbēdzes spēki to neļāva izdarīt, radot disbalansu, kas noveda pie magnētisko plašu deformācijas.

Stacionārajiem datoriem lielākoties paredzēti un tiek izmantoti cietie diski ar griešanās ātrumu no 5400 līdz 7200rpm apgriezieniem minūtē. Taču pārdošanā ir pieejami arī cietie diski ar griešanās ātrumu krietni virs 7200rpm. Lielākoties tieši serveriem paredzētie cietie diski spēj darboties ar 10000rpm vai 15000rpm apgriezienu rotācijas griešanās ātrumu, taču tas nebūt nenozīmē to, ka tos nevarētu pieslēgt un izmantot stacionārajos datoros.

Otrs būtiskākais mainīgais parametrs ir cietā diska kešatmiņas, jeb ātrgaitas bufera apjoms. Kešatmiņas apjoms (Cache Size) tiek mērīts un norādīts (megabaitos-"MB"). Kešatmiņa ir atmiņas kontrolieris, jeb mikročips, kurš ir integrēts cietā diska "PCB" iespiedshēmas platē. Tās uzdevums ir darboties kā tiešajam starpsaziņas līdzeklim starp centrālo procesoru "CPU" un cietā diska mehāniskajām, jeb aktīvajām sastāvdaļām. Kešatmiņa ir nepieciešama, lai centrālais procesors daudz efektīvāk un ātrāk spētu piekļūt un apstrādāt pamatatmiņā ierakstītos datus ar samazinātu aizkaves laiku.

Kešatmiņa būtiski ietekmē cietā diska ātrdarbību, jo tajā var glabāt priekšlaicīgi nolasītos datus, kuri procesoram varētu būt nepieciešami. Tās darbības rezultātā, pieaug datu ierakstīšanas un nolasīšanas ātrums un vienlaikus arī datora veiktspēja. Šie priekšlaicīgi nolasītie dati pastāvīgi tiek saturēti atmiņā, tādejādi arī nodrošinot ātrāko, jeb mazāko piekļūšanas ātrumu nepieciešamajiem datiem. Kešatmiņa sastāv no ierakstu komplekta. Katrs ieraksts tiek asociēts ar datu elementu vai ar datu bloku, kas ir datu elementa kopija pamatatmiņā. Katram ierakstam ir identifikators, kas noteic atbilstību starp datu elementiem kešatmiņā un to kopijām pamatatmiņā.

Pašas kešatmiņas apjoms, jeb ietilpība nav liela, bet tā strādā ievērojami ātrāk par operatīvo atmiņu. Patreiz, lielākoties patērētājiem ir pieejami cietie diski ar 64MB megabaitu kešatmiņas apjomu. Taču pārdošanā ir pieejami dažādu ražotājkompāniju cietie diski, kuru kešatmiņas apjoms variē robežās no 8 līdz 256MB megabaitiem, atkarībā no diska formfaktora, kopējās diska pamatatmiņas ietilpības apjoma, ražotāja un sērijas. Turklāt tieši cietie diski ar ļoti augstas pamatatmiņas ietilpības apjomu, kas svārstās no 4TB līdz 10TB, lielākoties ir aprīkoti ar lielāku kešatmiņas apjomu. Jo lielāks ir kešatmiņas apjoms, jo vairāk priekšlaicīgi nolasīto un apstrādāto datu tā spēj sevī glabāt.

Visbeidzot, trešais cietā diska ātrdarbību raksturojošais tehniskais parametrs ir vidējais meklēšanas, jeb aizkaves laiks (Avarage Seek Time), kuru norāda, mēra un apzīmē milisekundēs (ms). Rotējošajiem diskiem, ar meklēšanas laiku apzīmē laika sprīdi no brīža, kad nolasīšanas un ierakstīšanas galviņas (Head), kuras ir nostiprinātas garās sviras (Actuator Arm) galā, tiek nobīdītas un nonāk līdz nepieciešamajam diska sektoram, no kura tiks lasīti dati, vai kurā tiks ierakstīti dati.

Meklēšanas, jeb aizkaves laika ilgumu nosaka un ietekmē vairāki faktori, taču lielā mērā galvenais mainīgais – ietekmējošais parametrs ir cietā diska griešanās ātrums. Jo lielāks būs cietā diska griešanās ātrums, jo īsāks būs tā meklēšanas laiks. Vidēji stacionārajiem datoriem paredzēti cietie diski ar griešanās ātrumu no 5400rpm līdz 7200rpm, vidējais meklēšanas laiks ir 8,5 milisekundes. Taču pēdējās paaudzes jaunākajiem un tehnoloģiski attīstītākajiem diskiem šis rādītājs var būt no 7 līdz pat 4 milisekundēm, atkarībā no diska mainīgajiem tehniskajiem parametriem. Jāpiebilst, ka šī tehniskā informācija noteikti nav norādīta uz cietā diska etiķetes, kā arī, tā var nebūt norādīta cietā diska detalizētajā specifikācijā un pat tehniskajā dokumentācijā.

Cietā diska izvēle

Cietie diski, tāpat, kā pārējās sistēmbloka komponentes ir izgājuši cauri dažādiem attīstības posmiem un etapiem. Inovācijas, jauni tehnoloģiskie risinājumi, modernizācija, jaunu funkciju un elementu integrēšana, marketings, ir tikai dažas no pamatlietām, lai noturētos augšgalā un spētu konkurēt šajā tirgus nozarē, jeb nišā. Nespēja turēties līdzi vadošajām kompānijām, noveda pie daudzu cieto disku ražotāju kompāniju lēmuma, izstāties no šīm sacensībām un pārorientēties uz citu preču ražošanu. Sīvās konkurences rezultātā, nostiprinājušās un tirgū palikušas ir tikai lielākās un spēcīgākās kompānijas, kuras piedzīvojušas gan kāpumus, gan kritumus, cenšoties rast revolucionārus risinājumus un noteikt jaunākās tirgus tendences.

Patreiz patērētajiem ir iespēja brīvi izvēlēties un iegādāties četru dažādu vadošo ražotāju izgatavotos mehāniskos cietos diskus:

• "Western Digital" – ("WD");
• "Hitachi, Ltd" – ("Hitachi");
• "Seagate Technology, Inc. " – ("Seagate");
• "Toshiba".

Nepārprotami katram no ražotājiem ir savi plusi un mīnusi. Taču šobrīd labāk novērtētāki un populārāki ir "Western Digital" korperācijas ražotie cietie diski. Tam, protams, ir savs racionāls pamatojums. Kopš 2012. gada "Western Digital" kļuva par lielāko un vadošu cieto disku ražotāju kompāniju, kad tā iegādājās, pārņēma kontrolē un savā paspārnē iekļāva "Hitachi" kompānijas cieto disku ražošanu. Tos vēljoprojām iespējams brīvi iegādāties plašā klāstā zem "Hitachi" zīmola.

Savu atzinību, nopelnus un labo reputāciju tā guvusi, pateicoties nemitīgām inovācijām, revolucionāriem tehniskajiem risinājumiem, tieksmei būt pirmajiem ikvienā no attīstības virzieniem, un centībai izdabāt visām klientu vajadzībām. Papildus tam "Hitachi" un "Western Digital" izgatavoto un pārdošanā nonākušo defektīvo disku skaits jeb koeficents ir vismazākais, salīdzinājumā ar citu lielu ražotāju pārdošanā nonākušajiem cietajiem diskiem.

Trešā no vadošajām disku ražotāju kompānijām ir Seagate ar pilno nosaukumu "Seagate Technology, Inc."Līdzīgi, kā kompānija "Wester Digital" arī "Seageate" attīstības procesā ir ievērojami paplašinājusies. Laikā gaitā "Seagate" ir iegādājusies un pārņēmusi tādas cieto disku ražotāju kompānijas, kā – "Samsung", "Maxtor" un "Quantum". Pārņemot šīs kompānijas, "Seagate" gan paaugstināja savas pozīcijas, gan ievērojami palielināja savas produkcijas tirgus daļu, jeb īpatsvaru, tādejādi pietuvojoties un apdraudot šobrīd vadošās cieto disku ražotājas "Wester Digital" dominanci.

Raugoties uz 2016. gada apkopotajiem datiem, arī šobrīd "Seagate" ir "Wester Digital" sīvākais konkurents, atpaliekot vien par nepilniem 4% no kopējas tirgus daļas. Tieši dēļ salīdzinoši augstā, izgatavoto un pārdošanā nonākušo defektīvo disku skaita, jeb koeficenta, "Seagate" nespēj gūt tik labu reputāciju, novērtējumu un atsaucību no patērētāju puses. Tas, visticamāk, ir galvenais arguments un iemesls, kādēļ tā neatrodas priekšgalā. Turpretī "Seagate", atšķirībā no "Wester Digital" un visām pārējām cieto disku ražotāju kompānijām, nodrošina datu atgūšanas pakalpojumos visiem "Seagate" zīmola cietajiem diskiem, kuri ir defektēti vai pilnībā izgājuši no ierindas.

Ceturtā vadošā cieto disku ražotāju kompānija ir "Toshiba". Arī "Toshiba" attīstības un paplašināšanās procesā 1999. gadā pārņēma "Fujitsu" firmas ražoto produkciju. Fujitsu disku kvalitāte bija apbrīnojama un lieliski novērtēta, taču pašas "Toshibas" produktu līnijai vienmēr gājis ir raibi. Lai arī "Toshibas" ražotie un piedāvātie cietie diski bija nosacīti lētāki, salīdzinājumā pret konkurentu piedāvātajiem līdzvērtīgajiem produktiem, šie diski bija ievērojami lēnāki un skaļāki, kas pamatojams ar vecāku, bet pārbaudītu tehnoloģisko risinājumu integrēšanu un pielietošanu. Dēļ pārlieku lēnās attīstības un modernizācijas, "Toshiba" pēdējos gados pieredzēja ievērojamus kritumus cieto disku segmentā. "Toshiba" ar katru gadu zaudēja savas tirgus pozīcijas un vairs nespēja konkurēt un turēties līdzi iepriekš aprakstītajām cieto disku ražotāju kompānijām. Tas 2016. gadā noveda pie radikāla lēmuma paziņošanas- izstāties no cieto disku biznesa.

Darba autors iesaka, pirms cietā diska iegādes, primāro uzmanību pievērst tieši darbā aprakstītajiem tehniskajiem raksturojumiem un mainīgajiem parametriem, jeb raksturlielumiem, nevis ražotājfirmai un cenai. Šādā veidā mēs izvairīsimies no pilnīgi neatbilstoša vai nepiemērota diska iegādes. Piemeklējot un izvēloties cietos diskus ar augstākiem, lielākiem un labākiem tehniskajiem parametriem tie vienozīmīgi maksās dārgāk. Taču ir jāsaprot, ka tā nav prece, kuru mēs regulāri iegādājamies vai mainām. Tāpēc, saprāta robežās, ņemot vērā vajadzības un tam paredzētos uzdevumus, būtu racionāli un prātīgi ieguldīt nedaudz vairāk līdzekļu par preci, kuras veiktspēja un ātrdarbība ir ievērojami lielāka un augstāka. Tieši tāpēc savu iespēju robežās, autors rekomendē iegādāties, nepieciešamās ietilpības apjoma cietos diskus ar griešanās ātrumu 7200rpm (apgrizieniem minūtē) un vismaz 64MB lielu kešatmiņu.

Ja runa ir par to, kāda ražotāja cieto disku labāk iegādāties, tad darba autors var sniegt konkrētu atbildi. Šobrīd, iespēju robežās, labāk iegādāties "Western Digital" korperācijas ražoto produkciju. Tā ne tikai šobrīd ir vadošā un lielāka cieto disku ražotāju kompānija ar labāko reputāciju, atzinību un atsauksmēm no patērētāju puses, bet sniedz arī krietni ilgāku garantijas periodu noteiktas sērijas cietajiem diskiem. Arī pats darba autors, visos savos privātajos datoros izmanto kompānijas "Western Digiltal" - "Black" sērijas cietos diskus, kuriem ne tikai ir augstākie un labākie rādītāji salīdzinājumā pret pārējo - vadošo ražotāj kompāniju piedāvātajiem produktiem noteiktajā cenu kategorijā un segmentā, bet papildus tam, tiek nodrošināta arī šai sērijai raksturīgā 5 gadu garantija.